Alcheimera slimība ir neirodeģeneratīva slimība, kas lēni un pakāpeniski iznīcina smadzeņu šūnas. Tā ir visbiežāk sastopamā demences forma, kas skar 60–65% demences pacientu. Tā ir nosaukta vācu neirologa Aloīza Alcheimera (Alois Alzheimer) vārdā; viņš bija pirmais, kas 1907. gadā aprakstīja slimības simptomus un neiropatoloģiskās īpatnības, piemēram, amiloīda nogulsnes un samezglojumus smadzenēs. Alcheimera slimība ietekmē atmiņas un kognitīvās funkcijas, kas var izraisīt apjukumu, garastāvokļa maiņas un dezorientāciju laikā un telpā. Slimība nav infekcioza vai lipīga.
Visbiežāk Alcheimera slimība tiek diagnosticēta par 65 gadiem vecākiem cilvēkiem, tomēr retāk sastopamā agrīni diagnosticētā Alcheimera slimība var piemeklēt arī daudz jaunākus cilvēkus.
Agrīnos simptomus, piemēram, atmiņas problēmas un daļēju noteiktu kognitīvo spēju zudumu, pacients un viņa tuvinieki sākotnēji var nepamanīt. Tomēr, slimībai progresējot, simptomi kļūst pamanāmāki un var kļūt traucējoši ikdienā. Pakāpeniski aizvien grūtāk kļūst paveikt tādus ikdienas uzdevumus kā apģērbšanos, nomazgāšanos un tualetes apmeklēšanu. Alcheimera slimības pacients pamazām kļūst atkarīgs no citu palīdzības šo uzdevumu veikšanā.
Alcheimera slimība izraisa vispārēju veselības stāvokļa pasliktināšanos un ir neārstējama. Visbiežākais nāves cēlonis ir pneimonija, jo, slimībai progresējot, imūnsistēma kļūst aizvien vājāka un parasti vērojams svara zudums, tādējādi palielinās augšējo elpceļu un plaušu infekciju risks.
Slimība pašlaik nav ārstējama, lai gan zinātnieki visā pasaulē veic neskaitāmus pētījumus.