Jāņa stāsts

Nesaturēšana? Nu nē! Tas notiek tikai ar vecām sievām un slimniekiem. Man vienkārši jābūt pacietīgākam, tas arī viss. Noliegums? Vai tā ir tāda upe Ēģiptē?

Es atceros pirmo reizi, kad tas notika - tualetē traka publicistu pasākuma laikā. Es savu draudziņu biju labi nopurinājis un aiztaisījis rāvējslēdzēju. Bet tad sajutu kā kaut kas auksts un mitrs notek man gar kāju. Jauki!

Nu kam negadās, es nodomāju. Tikai bez panikas. Bet tas notika atkal... un atkal... Es mēģināju apakšveļā salikt salvetes, un tomēr vienu reizi urīns atkal notecēja pa kāju, stāvot rindā pēc taksometra. Un tomēr es nepadevos.

Līdz kādu dienu es spēlējos kopā ar savu meitu Katrīnu. Mēs smējāmies un priecājāmies par spēli. Bet tad es sajutu ko nelāgu.

“Kas tā par smaku?”  Katrīna iesaucās. Biju gatavs stāvus ielīst zemē. Galu galā, viņa pati tikai tikko kā bija beigusi nēsāt autiņbiksītes.

“Tas bija trusītis.” Es improvizēju. “Paskaties - re kur viņš skrien uz dārzu!”

Viņa aizskrēja, bet es piecēlos no dīvāna un ieraudzīju uz tā lielu, tumšu pleķi. Ar noliegumu viss bija cauri. Nu, izņemot trusīti.

Kitijai, manai sievai, nebija ar to nekādu problēmu. Vienam no mūsu paziņām nesen bija gadījies tāpat. Es domāju par Hariju un Daci, kā viņi sēdēja uz šī paša dīvāna pagājušajā nedēļā.

Kitija teica, ka man vajadzētu piezvanīt Harijam, un es tā arī izdarīju. Pēc tā, ko man nācās pieredzēt, nekas vairs nespēja mani samulsināt. Viņš pastāstīja, ka ir īpaši līdzekļi, kas radīti tieši vīriešiem. Un ka tie palīdz kontrolēt situāciju.

Kopš tā laikā es tādus lietoju - un jūs ziniet ko? Dažkārt es pat aizmirstu, ka tāds tur ir.  Diemžēl es nevaru teikt to pašu par Katrīnas jauno trusīti.